TOMĀTU BIOLOĢISKAIS RAKSTUROJUMS

Tomāts (latīniskais nosaukums Solanum lycopersicum L.) ir nakteņu dzimtas nakteņu ģints augs. Šīs sugas klasifikācija ir bijis strīdu objekts līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei, kad ģenētiskās analīzēs tika pierādīts, ka zviedru botāniķis K.Linnejs nekļūdīgi šo sugu ir pieskaitījis nakteņu ģintij. Pirms tam par pareizāku tika uzskatīts skotu dabaspētnieka Filipa Millera viedoklis, ka tomātiem nepieciešama pašiem sava ģints, tos iedalot trīs sugās, no kurām pārtikā tiek izmantota Lycoperisum esculentum. Šis tomāta latīniskais nosaukums arī šobrīd literatūrā bieži tiek izmantots dotās sugas apzīmēšanai, lietojot to kā sinonīmu Solanum lycopersicum L.

Par tomātu izcelsmes vietu tiek uzskatīta Centrālamerika un Dienvidamerikas subtropu zona, kur arī mūsdienās tomāti sastopami savvaļā. Tomēr precīzas informācijas par to, no kura reģiona tie ievesti Eiropā nav. Lai gan pirmās ziņas literatūrā par tomātiem Eiropā satopamas jau 16. gs. otrajā pusē, līdz pat 18. gs. beigām, kad tos sāk plašāk kultivēt kā dārzeņus, tomāti tiek uzskatīti par indīgiem augiem, ko parasti audzēja kā dārza rotu un botānisku retumu, bet vēlāk kā ārstniecības augu, kam tika piedēvētas afrodīzija spējas. 

Sugai tiek izdalītas trīs pasugas: savvaļas sīkaugļu (jāņogu) tomāts; puskultūras (ķiršveida, plūmjveida, bumbierveida) un kultūras tomāts ar dažādas formas un krāsas lielākiem augļiem.

Ražošanā būtiskāka nozīme ir tomātu iedalījumam indeterminantajos un determinantajos.

- Indeterminantajiem tomātiem ir raksturīgs spēcīgs centrālais dzinums ar labi attīstītu galotnes pumpuru, kas turpina attīstīties, līdz tiek apgriezts. Atkarībā no veģetācijas perioda garuma indeterminanto tomātu stumbrs var sasniegt pat 30 m garumu.

- Determinanto tomātu stumbri, sasniedzot savu ģenētiski noteikto garumu, kas parasti nepārsniedz 1.5 - 2m, noslēdzas ar ziedkopu. Ražošanā izdala arī pusdeterminantas šķirnes, kas būtībā ir indeterminantas šķirnes ar pazeminātiem vitalitātes radītajiem.

Tomāts ir pašapputes augs, kuram pilnvērtīgai ziedu apputeksnēšanai un sēklu ieguvei nepieciešami apputeksnētāji. Gan temperatūra, gan mitrums iespaido apputeksnēšanas izplatību. Pārāk augsta vai pārāk zema temperatūra neļauj augiem atbrīvoties no ziedputekšņiem, savukārt augsts mitruma līmenis izraisa ziedputekšņu salipšanu, kas līdz ar to kavē ziedputekšņu izplatīšanos.

Sekmīgai auga attīstībai nepieciešamās gaisa temperatūras ir: dienā 18.3° - 29.4°C, bet naktī 19.3° - 21°C. Temperatūrā, kas zemāka par 10°C un augstāka par 30°C, tomāti pārstāj augt. Nenotiek apaugļošanās un tiek nomesti ziedi. Augs iet bojā pie 0°C grādiem. Optimālā temperatūra lapotnē 20° - 23°C, sakņu zonā 18.3° - 23.9°C.